Rajona teritorijā atrastās vecākās cilvēku apmetnes attiecas uz agro neolītu, t.i., uz periodu tūlīt pēc ledāju atkāpšanās. Sārnates purva apmetnes atradumiem ir īpaša vērtība. Dzelzs laikmetā rajona teritoriju apdzīvoja ap 4000 g.p.m.ē. ienākušās baltu ciltis, g.k. kurši. Piekrastē bija arī somugru cilts lībiešu nozīmīgas kopienas.

Vēsturiski tagadējā Ventspils reģiona teritorija sāka formēties pēc Livonijas ordeņa izveides 13. gadsimta sākumā, kad tika dibināta Ventas pils pie Ventas ietekas jūrā. Jau agrākos laikos pie Ventas upes grīvas ir atradies lībiešu ciemats, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie sadzīves priekšmeti.

Viduslaikos Ventspils pilsētai nebija būtiskas lomas reģiona attīstībā, jo par galveno reģiona pilsētu bija kļuvusi Piltene, kurā atradās Piltenes bīskapijas bīskapa sēdeklis. Pateicoties atlantiskajam periodam, kad klimats bija siltāks un mitrāks, Piltene bija arī svarīga ostas pilsēta, jo Venta tad bija ērti kuģojama.

Sabrūkot Livonijas Ordenim un rodoties Kurzemes hercogistei, Ventspils pilsēta strauji kļuva par svarīgu ostu visā Baltijas jūras reģionā. To lielā mērā noteica arī apstāklis, ka Ventas upe vairākas reizes mainīja savu gultni pie Piltenes, kā rezultātā pilsēta palika apmēram 3 kilometru attālumā no Ventas upes. Līdz ar to tā zaudēja savu nozīmi kā ostas pilsēta.

Piltenes teritorija savā pastāvēšanas laikā atradās dažādu varu pakļautībā — gan Dānijas īpašumā (1559. — 1583.), gan ieķīlāta Prūsijai (1585. — 1611.), gan iekļauta Kurzemes hercogistē (1656. - 1717.). Pārējā laikā tā bija pakļauts tieši Polijai. Ostas statusa zaudēšanas un pastāvīgas varu maiņas dēļ Piltenes pilsēta stipri panīka.

Pārmaiņas savukārt nāca par labu Ventspilij. Tā 17. gadsimta vidū no maza miestiņa izauga par lielu ostas pilsētu, kur bāzējās Kurzemes hercogu flote. Hercoga Jēkaba laikā visā hercogistē, arī tagadējā Ventspils rajona teritorijā, bija rosīga saimnieciskā dzīve. Kokmateriālu ieguve, amatniecība, dzelzs cepļi, stikla kausētavas un cita veida ražošana padarīja šo mazo valsti par vienu no ekonomiski spēcīgākajām Eiropā. Saimnieciskās attīstības īpatnējie rādītāji pārspēja Angliju, Franciju, Zviedriju. Toreizējās saimnieciskās aktivitātes vēl tagad atspoguļojas vietvārdos arī Ventspils rajonā (piem. Puzes pagasta Stikli).

Diemžēl valdnieks nepietiekami rūpējās par valsts aizsardzību un nespēja panākt vienošanos ar zemāko un vidējo muižniecību par karaspēka organizēšanu. Tālab hercogiste pārcieta vairākus postošus iebrukumus. Zviedru iebrukuma laikā tika nodedzināta Ventspils kuģu būvētava un pilsēta stipri panīka. 17.gs. beigās hercoga mazspējīgie pēcteči, g.k. Frīdrihs Kazimirs, ar nesaimniecisku rīcību pilnīgi sagrāva hercogistes ekonomiku. Vispostošākais notikums tomēr bija Lielais mēris 18.gs. sākumā, kā rezultātā Kurzeme atsevišķās teritorijās zaudēja līdz pat 90% iedzīvotāju. Ventspils rajona mazais apdzīvotības blīvums faktiski ir šīs, vēl pirms 300 gadiem notikušās katastrofas sekas.

Pēc 1798. gada, kad Krievija pievienoja sev Kurzemes hercogisti, Ventspilij bija apriņķa pilsētas statuss Kurzemes guberņā, kurš, pateicoties arī neaizsalstošajai ostai, ļāva sākt strauju attīstību Krievijas impērijas ietvaros.

1816. gadā atsevišķais Piltenes apgabals tika iekļauts Kurzemes guberņā. 1819. gadā dibināja Ventspils apriņķi, kam pievienoja arī Piltenes — Dundagas novadu, izņemot tā sastāvā ietilpstošo Ārlavu, ko pievienoja Talsu apriņķim.

Šajā laikā, bez pieminētajām divām pilsētām, lielāku apdzīvoto vietu reģiona teritorijā nebija. Jūras piekrastē atradās mazi zvejnieku ciematiņi ar savu specifisko dzīvi un paražām. Iekšzemē nostiprinājās vācu baronu muižas, no kurām vēlāk radās apdzīvotās vietas — Zlēkas, Pope, Zūras, Rinda, Ance. Specifiskie ģeogrāfiskie apstākļi — lielais mežu, purvu īpatsvars, kā arī rajonu šķērsojošās upes bija iemesls tam, ka neattīstījās blīvs lauku apdzīvoto vietu tīkls. 1817. gadā ar cara valdības pavēli atjaunoja pagastus kā zemāko administratīvo iedalījumu. Tikai 1866. gadā pagasti ieguva lielāku pastāvību, bet līdz tam tie bija cieši saistīti ar muižām.

Attīstoties ražošanai un rūpniecībai 19. — 20. gadsimtu mijā pieauga Ventspils pilsētas nozīme reģionā. Jau 19. g.s. beigās tika izbūvētas ostas piestātnes un moli, bet 1904. gadā arī dzelzceļa līnija no Orlas. Uz pilsētu devās lauku iedzīvotāji, jo pilsētā bija iespējams atrast darbu — iedzīvotāju skaits pieauga lēcienveidīgi.

Pirmais pasaules karš izpostīja saimniecību pilsētā un tā uz laiku zaudēja savu lomu kā tranzīta osta. Pirmā pasaules kara laikā vācieši izbūvēja dzelzceļa līnijas no Ventspils uz Liepāju, Mazirbi, Dundagu un citām vietām. Pirmās Latvijas Republikas periodā caur Ventspili veda gandrīz tikai kokus un lauksaimniecības preces.

19. gadsimtā Ventspils apriņķī bija 11 pagasti: Dundaga, Ēdole, Piltene, Pope, Sarkanmuiža, Ugāle, Usma, Ziras, Zlēkas un Zūras.

Ventspils apriņķis 1939.gadā ->